Ģēniju pieminot (veltījums Jānim Stradiņam)
Sestdien pēcpusdienā notika atvadīšanās no mūžībā aizgājušā Jāņa Stradiņa – akadēmiķa un kultūras un vēstures zinātāja ar visbagātīgāko dzīves pieredzi 85 gadu garumā un mūža ieguldījumu Latvijas zinātnes laukā. Pasākums iesākās ar atvadu dievkalpojumu Torņakalna baznīcā, bet vēlāk turpinājās LU Zinātņu mājā, kur notika piemiņas pēcpusdiena ar laikabiedru un kolēģu uzrunām.
Pasākums bija organizēts ļoti ieturēti un labi. Baznīcā runāja tikai trīs cilvēki – akadēmiķis Ivars Kalviņš lietišķi par Stradiņa zinātnisko darbu, dzejniece Māra Zālīte vairāk par sabiedriskajām idejām un darbību Atmodas periodā (un kas ir interesanti – fakts, kas man visu šo laiku bija patiesībā nezināms, – izrādās, arī populārais apzīmējums “Trešā Atmoda” ir bijis Jāņa Stradiņa izgudrots) un virsmācītājs Kaspars Simanovičs, kuram arī bija padomā kāda interesanta detaļa. Proti, viņš esot atšķīris Stradiņa lasīto Bībeli, un pēdējā vieta, kur bijusi ielikta grāmatzīme, bijusi Vecās Derības Ezras grāmatā pie Dieva atbildes pravietim uz to, kāpēc pasaule ir tāda, kāda tā ir. Dievs pasaka, ka viss pasaulē ir tā, kā tam jābūt, un tas ir pamats, lai katrs cilvēks pats mainītu savu likteni. Tas ļoti uzrunāja.
Savā ziņā dīvaini bija konstatēt, ka no pašreizējās Saeimas deputātiem biju tur viens pats, arī no valdības redzēju tikai vienu ministri (Ilgu Šuplinsku), savukārt Valsts prezidenta kanceleju pārstāvēja tās vadītājs Andris Teikmanis. Tiesa, jāatzīmē, ka bija ieradušies bijušie prezidenti – Guntis Ulmanis un Vaira Vīķe-Freiberga, tāpat agrākā ministru prezidente Laimdota Straujuma.
Pasākuma daļa Zinātņu namā bija organizēta vienkārši brīnišķīgi, izvietojot klātesošos pie maziem galdiņiem, pie kuriem varēja pienākt viesmīļi ar vīna vai sulas glāzēm un nelielām uzkodām, paši paliekot gandrīz nemanāmi un netraucējot pasākuma gaitu. Pēc tam varēja uzkāpt pa lielajām kāpnēm un no augšas, gluži kā sengrieķu amfiteātrī, raudzīties un klausīties tajos, kas vēlējās bilst kādus vārdus akadēmiķa Stradiņa piemiņai. Uzrunu daļu vadīja Ojārs Rubenis, kurš prata neuzbāzīgi un tomēr strikti kontrolēt uzrunu laiku, neļaujot runātājiem pārāk aizrauties. Sevišķi izcilas runas bija Vīķes-Freibergas k-dzei un Ulmaņa k-gam, tāpat nevar nepieminēt Daiņa Īvāna un Sandras Kalnietes uzrunas. Pasākuma forma bija tik neformāla, ka divas stundas pagāja nemanot.
Man bija tas gods iepazīties ar Jāņa Stradiņa dēliem un mazbērniem. No viņiem arī uzzināju, ka ir iedibināta īpaša mājaslapa www.stradins.lv, kurā tiks apkopotas cilvēku iesūtītas atmiņas par akadēmiķi un cilvēku Jāni Stradiņu; mērķis ir atcerēties viņa sirsnību, erudīciju un daudzpusību.
Arī man patiesībā ir sevišķas atmiņas par Jāni Stradiņu; viņš ir tiešā veidā “vainīgs” pie manas grāmatas “Pirmie desmit gadi” tapšanas, kuras izdošanu 2002. gada atbalstīja Somijas vēstniecība Latvijā un Zviedrijas Aizsardzības augstskolas Stratēģisko studiju nodaļa. Grāmata ir manu rakstu un lekciju krājums par Latvijas Ārpolitikas institūta darbību, valsts neatkarības un drošības nostiprināšanu pirmajos gados pēc tās atjaunošanas un ceļu uz iestāšanos Eiropas Savienībā. Stradiņa k-gs bija tas, kurš izteica ideju, ka man šīs publikācijas vajadzētu apkopot vienā grāmatā, viņš ir arī tās priekšvārda autors. Priekšvārds beidzas ar šādiem vārdiem:
“Politoloģija laika gaitā pārtop par akadēmisku, retrospektīvu vēstures zinātni, pasteļzīmējums itin kā pārtop par akmens skulptūru. Politoloģijai varbūt nav tāluma, mūžības izjūtu, aizvadītu laika nodrošinājuma. Toties politoloģijai piemīt kaut kāds vieglums, laikmeta smarža, kolorīts un skatījuma subjektīvisms. Tāds piemīt arī Ata Lejiņa grāmatai, un tas ir šā opusa spēks un reizē vājums.
Novēlot autoram un viņa Ārpolitikas institūtam daudz panākumu taktisko un stratēģisko ieceru īstenošanā, sniegto analītisko pārdomu atbilstību reālajai politikai, novēlu grāmatas pamatidejām vēl ko – izturēt Laika veča, laikmeta pārvērtību pārbaudījumu, kas ir pats grūtākais.”
Un tas ir interesanti jau tāpēc vien, ka Stradiņš bija par manis rakstīto ieinteresējies ne jau formāli kā arhīvu pārstāvis vai politiķis, vai citādi ar pārvaldi saistīta persona, bet tieši kā “cilvēks no malas”.
Paldies Tev, lieliskais Cilvēk ar lielo burtu – Jāni Stradiņ! Dusi Dieva mierā.
