Drošības dinamika Baltijas jūras reģionā

Vakar Somijas vēstniecībā norisinājās sadarbībā ar Konrāda Adenauera fondu organizēts pasākums – diskusija par Somijas Ārlietu institūta pētījumu par drošības dinamiku Baltijas jūras reģionā (“Hard Security Dynamics in the Baltic Sea Region – From Turbulence to Tense Stability”), piedaloties tā autoram, institūta vecākajam zinātniskajam līdzstrādniekam Matti Pesu.

Tā pētījuma daļa, kas attiecās uz militāro pusi, jau bija daudz maz zināma. Taču bija divi interesanti punkti, kurus uzsvēru jau klātienē.

Pirmkārt, pētnieks izteicās, ka Baltijas reģiona drošības situācijas izprašanai nepieciešams skatīties no 200-300 gadu perspektīvas. Kam es tūdaļ sliecos piekrist ar piezīmi – ja Kārlis XII 1709. gadā nebūtu zaudējis kauju pret Pēteri Lielo Poltavā, tad mēs būtu bijuši īsta rietumvalsts jau daudz senāk, nevis zaudējuši divsimt gadu Krievijas impērijā… Par šo kopā pasmaidījām, bet ir tam visam arī nopietnā puse.

Otrkārt, no kāda pasākuma dalībnieka izskanēja jautājums, uz kuru M. Pesu īsti nespēja atbildēt – vai ir kāds tā saucamais “tripwire”, drošības līnija, kas varētu piebremzēt Krievijas uzbrukumu. Pieteicos atbildēt pētnieka vietā – par šo drošības līniju, kura obligāti jānotur, par mūsu “otro Poltavu” pasludinot Ukrainu. Un to visi uzreiz saprata – jā, tā ir. Mums jāizcīna šis Poltavas otrais karš, šoreiz ar uzvaru. Ukraina ir mūsu vairogs pret Krievijas agresiju.

Kā jau noprotams pēc pētījuma nosaukuma, pasākumā īsti netika pieminēta t.s. maigā aizsardzība. Tomēr jutos aicināts par to runāt, akcentējot Krievijas “tautiešu fonda” Russkij Mir aktīvo darbību gan Latvijā, gan Somijā. Ne velti tieši Somijā, starp citu, 2017. gadā tika atklāts pirmais NATO un ES kopīgais centrs cīņai ar hibrīddraudiem (militāro apdraudējumu un propagandu). Un patiesībā jau Russkij Mir ne mazāk aktīvi darbojas ar citur Eiropā un vispār pasaulē. Viela pārdomām.