Pārmaiņas Eiropā ir neizbēgamas. Labāka nākotne – mūsu rokās!

Piektdien, 28. martā laikraksts „Financial Times” publicēja divu Eiropas politisko „smagsvaru” – Lielbritānijas finanšu ministra Džordža Osborna un Vācijas finanšu ministra Volfganga Šeibles kopīgs raksts ar nosaukumu „Eirozona nevar diktēt noteikumus Eiropā viena pati”. To kā interesantu atzīmēju jau tāpēc vien, ka tajā ir norādes uz nenoliedzamu faktu – Eiropā bez pārmaiņām jau tuvākajā laikā neiztikt.

Paradokss ir tas, ka Lielbritānija, no vienas puses, pieļauj iespēju pat izstāties no ES, bet Vācija, no otras puses, iestājas par vēl ciešāku Eiropas integrāciju, – un tomēr abas valstis vienādi aicina ieviest reformas ES līgumā. Abi divi apzinās, ka pēdējos 6 gados Eiropa, lai arī tikusi pāri krīzei, ir pamatīgi cietusi konkurencē ar globālo ekonomiku. Indijas ekonomika šajā periodā ir pieaugusi par trešdaļu, Ķīnas ekonomika pat par 70% – bet Eiropā valda bezdarbs (līdz pat 25%), īpaši jauniem cilvēkiem ir problēmas atrast darbu. Faktiski Eiropā ir tikai 7% no pasaules iedzīvotājiem, bet reizē 50% no pasaules sociālajiem tēriņiem. Tāpēc situācijas uzlabošanā galvenais atslēgas vārds tiešām ir „reforma”.

Protams, reformas eirozonā notiek jau tagad, tomēr tās jāturpina un jāvērš plašumā. Visā Eiropā nepieciešama vienotā tirgus pilnveidošana, īpaši pakalpojumu sektorā; Latvijas Saeimas Eiropas lietu komisija pie šiem jautājumiem tāpat strādā. Īpaši vēlos uzsvērt pieņemto Eiropas stabilizācijas mehānismu eirozonas valstīm, kuras nonāk problēmās – arī Latvija tam ir pievienojusies un sākusi iemaksāt savas kapitāla daļas, ar to iegūstot arī savu teikšanu pār eirozonu.

Pieņemts arī vienots mehānisms eirozonas visu galveno banku uzraudzībai, kas Latvijas gadījumā nozīmē, ka vairs nevarētu atkārtoties tādas situācijas kā savulaik ar „Banku Baltija”, „Pareks”, „Latvijas Krājbanku”. Rindā vēl gaida arī vienotais noregulējuma mehānisms, kas Eiropas Parlamentam jāpieņem vēl pirms vēlēšanām, – par to, kādas bankas slēgt, kādas atdzīvināt, un lai par to maksātu nevis vienkāršie nodokļu maksātāji, bet gan galvenokārt banku īpašnieki.

Galvenais tajā visā ir fakts, ka krīze pierādījusi – eirozonai ir nepieciešama vienota fiskālā politika, kas salāgota ar uzlabotu pārvaldību; un pat Lielbritānija to atzīst, lai arī nav eirozonas valsts. Abi raksta autori piekrīt, ka eirozonas nostiprināšana nenāks par skādi arī tām Eiropas valstīm, kas nav eirozonas locekles. Tas nozīmē, ka ES līgumā būs jāveic zināmas izmaiņas.

Starp citu, pēc tam, kad ES noslēdza brīvās tirdzniecības līgumu ar Dienvidkoreju, pakalpojumu eksports palēcās par 9%. Te ir nākotnes iespējas arī Latvijas precēm un pakalpojumiem! Īpaši par to jāpiedomā, ņemot vērā šī brīža situāciju Krievijā. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai transatlantiskais brīvās tirdzniecības līgums tiktu noslēgts jau tuvāko divu gadu laikā. Tas atvieglotu ASV gāzes eksportu uz Eiropas Savienību.

Ievērojot visu iepriekš minēto, mums nevajadzētu pakļauties pesimistiskām prognozēm par to, ka Eiropas noriets ir neizbēgams. Tieši mūsu rokās ir būvēt nākotnes panākumus, kā to plāno darīt arī, piemēram, tā pati Lielbritānija un Vācija! Tie nav lēmumi, kas tiek pieņemti kaut kur „virs mūsu galvām”, tālu Briselē un pēc tam mums uzspiesti – viss notiek dalībvalstīs, tai skaitā Latvijā, tepat Rīgā, piedaloties mūsu nozaru ministrijām, ekspertiem, Ministru Kabinetam un jau minētajai Eiropas lietu komisijai, kurai attiecībā uz ES likumdošanu ir tiesības runāt LR Saeimas vārdā.