Stāsts par politisku vilšanos

ES dalībvalstu parlamentu Eiropas lietu komisiju delegāciju tikšanās (COSAC) šoreiz norisinājās Slovākijas galvaspilsētā Bratislavā, un turp devās arī Latvijas delegācija deputātes Lolitas Čigānes vadībā (Rihards Kols, Igors Pimenovs un es, Atis Lejiņš).

Diemžēl jāsaka, ka šī konference radīja manī diezgan dziļu vilšanos un zināmā mērā pat šoku par to, cik maz citu valstu deputāti šķiet esam informēti par dažādām politiskām norisēm Eiropas līmenī.

Teiksim, kaut vai par to pašu TTIP – Eiropas Savienības un ASV Transatlantiskās tirdzniecības un investīciju partnerības līgumu, par kuru sarunas notiek jau kopš 2013. gada, ieviestas “sarkanās līnijas” utt. Bet pretargumenti atkal izskanēja visi tie paši vecie, kas jau neskaitāmas reizes atspēkoti. Klausoties diskusijās, radās šī vilšanās, ka tu vari runāt un runāt, bet nāk nākamā reize, un atkal viss izrādās bijis kā pret sienu. Kas bijis tas, kas parakstījis mandātu ES sarunām ar ASV? Sak, ja nezinu, tad nebalsošu! Bet tā tiek parādīta tikai dziļa ignorance… Kad nacionālā valdība saņem no ministrijas valsts pārstāvēšanas mandātu starptautiski, arī taču netiek atklāti kaut kādu klerku vārdi, kas tos sagatavojuši! Atbildību šajā gadījumā uzņemas Eiropas Komisija un visas nacionālās valdības, mandāta tekstu var izlasīt EK mājaslapā, kur problēma?

Vai tās vispār ir politiķu cienīgas runas, ejot līdzi kaut kādam dziļam antiamerikānismam un populistiskām histērijām? Bet, kad pajautā, ko tad piedāvā labāku vietā, – protams, klusums…

Deputāts Kols uz vietas pajautāja, cik tad no klātesošajiem to līgumu pašreizējā redakcijā ir izlasījuši – zālē pacēlās varbūt kādas trīs rokas… Viens delegāts pat atzina, ka negrasoties to lasīt, jo nevarētu to atzīt saviem vēlētājiem. Un tie esot POLITIĶI.

Arī pret CETA (brīvās tirdzniecības līgumu ar Kanādu) izskanēja līdzīgi argumenti, kad viena province Beļģijā iebilda pret līguma parakstīšanu. Bet izrādījās, ka tam nebija nekāda sakara ar līgumu kā tādu, tikai vēlmi dabūt lielāku naudu no pārējām karalistes daļām – jo Beļģija ir tieši tas piemērs, kā nevajag izskatīties valstij – ar sešiem parlamentiem… Rīgas konferencē Artis Pabriks par šo izteicās, ka beļģi vēl 90-ajos brauca mūs mācīt, kā sadzīvot ar krieviem, veidojot vairākus parlamentus utt. Un kas tagad ar viņiem notiek – un kur tagad būtu Latvija, ja mēs toreiz pieņemtu viņu modeli…

Un tie jau tikai ziediņi… Bija drausmīgi strīdi par to, ka EK ietvaros esot par maz teikšanas nacionālajiem parlamentiem. Vienīgās valstis, kuras neiebilda, ir tās, kur Eiropas lietu komisijām ir dotas lielas pilnvaras un valdības mandāti attiecībā uz eiropadomēm. Bet “ņaudētājiem” nepielec – viņi taču prasa no EK to, ko tiem liegušas pašu valdības! Vaina ir pašos nacionālajos parlamentos. Kā teica Lolita Čigāne – tas ir “domestic arrangement” (tas ir, vietējā kārtība). Piemēram, Latvijā un Somijā šīs komisijas lieliski strādā, jau no pirmajām dienām uzzina jaunās regulas un likumprojektas un nesūdzas par ietekmes līmeni. Latvijā mums kā komisijai ir tiesības runāt Saeimā un dot (vai nedot) mandātu ministram runāt padomēs, bet ir citas valstis, kuras pašas liegušas savām komisijām šādas pilnvaras. Bet mums jātērē konferences dārgais laiks diskusijām par to, ko nacionālajiem parlamentiem esot liegusi EK… Un atkal jādomā par to, vai maz skaidrojumu adresāti ko saprata… Klapes uz acīm, komisija viņiem vainīga esot. Sanāk, ka mums – baltiešiem un somiem – tagad jāmāca eiropieši, kā strādā pārstāvnieciskā demokrātija.

Agrāk visi konferencēs runāja angliski. Tagad pēkšņi tikai savās – priekšvēlēšanu periods, visi grib parādīt, cik nacionāli ir. Bet, nerunājot vāciski, franciski un jo īpaši angliski, tulkošana notiek divās kārtās – tas ir, vispirms no runātāja valodas uz angļu, pēc tam no angļu uz klausītāju valodām. Rezultātā ir “pagasta kavēšana”, kaut kas pazūd tulkojumos un, galvenais, vairs nenotiek klātesošo uzrunāšana personīgi, pazūd liela daļa kontakta un diskusiju atgriezeniskās saites.

Turpmāk jādomā, vai maz braukt uz šādām konferencēm. Protams, bija arī labās ziņas – piemēram, tika pieņemti mūsu priekšlikumi enerģētikas jomā. Un kopumā tā bija labi organizēta konference grandiozās telpās atjaunotajā Bratislavas pilī, laba ēdināšana un, protams, lielisks slovāku alus. Taču apnīk klausīties vienus un tos pašus “argumentus” atkal un atkal… Fakti vairs nav svarīgi, tikai emocijas – un vienalga, atbilst vai neatbilst patiesībai. Kur paliek tādi politiķi, kas ne tikai runā ar vēlētāju, bet arī palīdz viņam kaut ko saprast? Populisms vien…

Jāatzīst, ka uz šāda fona mūsu Saeima izskatās tīri labi. Prieks strādāt Latvijā!

1 atbilde uz Stāsts par politisku vilšanos

  1. valtersuntapa saka:

    Man bija tāda pati vilšanās.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *