Klimata krīze – novēršanai būs stingrākas prasības

Pagājušās nedēļas nogalē piedalījos Eiropas starpparlamentārā energoefektivitātes tīkla EUFORES konferencē – par atjaunojamo enerģiju un energoefektivitāti. Tā norisinājās Helsinkos (Somijā) 22. un 23. novembrī un tika organizēta sadarbībā ar Somijas parlamenta Enerģijas reformu grupu.

Galvenais energoefektivitātes jomā šobrīd ir oglekļa neitralitātes sasniegšana līdz 2050. gadam. Taču šobrīd Eiropas Komisija jaunievēlētās priekšsēdētājas Urzulas fon der Leienas vadībā vēlas pacelt latiņu un jau līdz 2030. gadam panākt CO2 emisiju samazinājumu līdz 40% no tā, kāds bija 1990. gadā.

Šodien mēs vairs nevaram runāt vienkārši par klimata izmaiņām – esošā situācija jāskata jau kā klimata krīze, jo pastāv iespēja pilnībā zaudēt kontroli pār planētas klimatu. Par to liecina arī lielie ugunsgrēki pasaulē, arī manā “otrā dzimtenē” Austrālijā – tur agrāk tādi apjomi kā šobrīd nebija iespējami, jo meži un pārējā vide nebija tik sausa; piemēram, aborigēni varēja pavasaros nodedzināt garo zāli, un kokus tas tikpat kā neskāra. Bet tagad, pateicoties ilgajiem beznokrišņu periodiem, viss ir izžuvis un kļuvis maksimāli degbīstams. Tas pats Kalifornijā.

Par šo esmu rakstījis jau agrāk, pēc dalības iepriekšējā konferencē turpat Helsinkos:
http://www.lejins.lv/2019/10/09/klimata-parmainu-izaicinajumi-eiropai-un-pasaulei/
Tāpat piedāvāju noskatīties video fragmentu no pieminētās konferences, kur kopā ar citiem delegātiem iztaujāju Kalifornijas Gaisa resursu padomes izpilddirektoru Ričardu Koriju:
http://www.lejins.lv/2019/10/25/klimata-politikas-panakumi-kalifornija-video/

Kopš industrializācijas sākuma pieaugusi pasaules vidējā temperatūra, par 30% samazinājusies okeānu spēja uzsūkt CO2, turklāt šis process turpinās. Pretinieku lobijs stāsta, ka globālā sasilšana esot “dabisks process”. Bet diemžēl tomēr te vairāk izpaužas “cilvēka efekts”, un rezultātā pats cilvēks arī būs galvenais cietējs, tas ir, nākamās paaudzes, mūsu bērni un mazbērni. Šajā ziņā jāpriecājas, ka šobrīd paši jaunieši šo problēmu apzinās, iet demonstrācijās un prasa domāt par nākotni. Protams, te jāgatavojas lielu līdzekļu ieguldīšanai. Bet tehnoloģijas jau ir!

Pasaulē šobrīd arvien plašāk pievēršas vēja enerģijas izmantošanai, turklāt vairākumā gadījumu būvējot ģeneratorus jūrā, nevis uz sauszemes, – nākotnē tas atmaksāsies. Vācija gan vēl paralēli importē lētākas ogles no ASV, kur tās vairs nav nepieciešamas (tās izkonkurējusi lētā slānekļa gāze, kas turklāt ir tīrāka). Arī mums ir svarīgs resurss, kas vēl jāizkopj – iecerētais vēja ģeneratoru parks pie Ainažiem,  kas taptu sadarbībā ar Igauniju: tādējādi saņemot atbalstu no jauna ES fonda, kas finansē tieši šādus sadarbības projektus starp valstīm. Bet mums līdzīgu projektu vajadzētu attīstīt arī ar Lietuvu Liepājas pusē.

Nozīmīga loma būs arī mazajiem moduļu kodolreaktoriem, kurus rok zemē kā konteinerus. Igaunijā nozare ir attīstības stadijā; plašu pētījumu šobrīd uzsācis uzņēmums “Fermi energia” sadarbībā ar ASV kompāniju “General Electric” un Japānas “Hitachi”, kas vienojušās jaunā starpvalstu platformā “GE Hitachi Nuclear Energy”. Diemžēl šie reaktori ir ļoti dārgi, taču to var kompensēt augstā energoefektivitāte: mazs izmērs, mazāks darba un apkalpošanas pūļu ieguldījums un citas atšķirības no klasiskajiem lielajiem reaktoriem, piedevām tie darbojas ļoti ilgi un pat ar kodolatkritumiem. Pārpalikumu varētu eksportēt uz Somiju, kur tiem ir piemērotas noliktavas.

Faktiski somi šobrīd ir apņēmušies panākt pilnu oglekļa neitralitāti savā valstī jau uz 2035. gadu. Es uz to gan skatos diezgan skeptiski, jo Somijā darbojas divas ogļu spēkstacijas un nav zināms, ar ko tās grasās aizvietot. Latvijā, piemēram, ogles gandrīz nemaz nelieto; lielākais lietotājs ir “Cementex”, bet viņi arī dedzina atkritumus. Piedevām ar jaunajiem likumu grozījumiem par energoefektivitāti piemērosim “Cementex” CO2 nodokli.

Par atkritumu dedzināšanu runājot, ir viena ļoti būtiska lieta – tie pirms dedzināšanas ir obligāti jāšķiro. To labi pieprot, piemēram, dāņi. Viņiem pašā Kopenhāgenas centrā ir atkritumu dedzinātava, no kurā iegūtās enerģijas tiek savukārt apsildīta pilsēta. Somu firma “Fortūna”, kas darbojas pie mums Jelgavā, plāno nākotnē arī pievērsties optimālai atkritumu dedzināšanai.

Tāpat būtiska ir energoefektīvu ēku būvniecība, un mums ir izdevies atrast naudu ēku siltināšanai pašvaldībās.

Strīdīgs jautājums konferencē bija energoefektivitātes problēma Ķīnā: neskatoties uz to, ka ķīnieši plaši izmanto Saules enerģiju (un ražo arī šīs enerģijas paneļus Eiropai), vienlaikus Ķīnā uz nākotni tiek radikāli palielināts ogļu spēkstaciju skaits. Diemžēl Eiropai nav sviru, ar kurām to ietekmēt.

Jāatzīmē arī, ka lielais Putina projekts ar Vāciju – “Nordstream 2” ir jau novecojis. Lai sasniegtu minētos 2050. gada mērķus, būs jāsamazina arī gāzes kā izejvielas patēriņš. Jautājums, ka visu šo gāzesvadu tīklu izmantot pēc 30-40 gadiem… Ļoti perspektīvi būtu izmantot tos ūdeņraža transportēšanai. Taču to vienu pašu pa šiem vadiem nevar laist, vajadzīgi 90% piemaisījumu un pēc tam attiecīgi sadalīšana. Tāpēc tas ir jautājums zinātniekiem nākotnē, kā efektīvāk organizēt šo procesu.

Protams, pēc konferences bija jāiepazīstās tuvāk ar somu sabiedrību. Pamanījos nokļūt milzīgā Ziemassvētku ballē turpat mūsu viesnīcā; tur bija arī interesants “dreskods”, 1920-ie gadi. Labi tiku uzņemts, jo arī pats mazliet pieprotu somu valodu.

Savukārt delegātu pusdienas ēdām interesantā restorānā uz salas – namiņā, kas būvēts vēl Napoleona laikā. Tolaik šajā ēkā glabāja darvu, jo somiem, protams, kuģniecība vienmēr ir bijusi ļoti svarīga. Savukārt, 2. pasaules kara laikā tur esot glabāta munīcija.

Pusdienu laikā mums piedāvāja somu mūziku, arī tango. Un bija jauki ievērot, ka atšķirībā no mums somi neiespringst par savas nacionālās valodas lietošanu, bez kompleksiem liek to uzņēmumu izdales materiālos, un arī runā tajā, uz citām valodām, teiksim, angļu, pārejot tikai tad, ja redz, ka citādi nesaprot. Vismaz to noteikti varam no somiem mācīties!