Vai sirgstam ar Stokholmas sindromu?

Par šādu iespēju nākas aizdomāties, redzot to, cik grūti mums sokas ar Latvijas atsvabināšanu no „Gazprom” važām. 1997. gadā, kad Andra Šķēles valdības laikā tika privatizēta „Latvijas Gāze” (LG), privatizācijas līgums paredzēja tai nodrošināt monopolstāvokli uz divdesmit gadiem – līdz 2017. gada aprīlim. Šodien, – kad jau sajūtams un saredzams brīdis, kad LG monopolstāvoklis beigsies un gāzi varēsim pirkt, no kā vien vēlēsimies, – paši sākam likt šķēršļus savas brīvības iegūšanai. Vai sākam just simpātijas pret monopolistu?

Neskatoties uz to, ka no 2017. gada Latvija saviem patērētājiem varētu dot brīvu izvēli, kur un no kā iegādāties dabasgāzi, Enerģētikas likuma grozījumi, kas nonākuši apspriešanai un apstiprināšanai Saeimā, to neparedz. Likumprojektā noteikts, ka patērētāja iespējas izvēlēties tiek atliktas līdz brīdim, kad „Latvijas dabasgāzes sistēma būs tieši savienota ar jebkuras ES dalībvalsts (izņemot Igauniju, Lietuvu un Somiju) starpsavienoto dabasgāzes sistēmu vai dominējošā piegādātāja daļa kopējā Latvijas dabasgāzes patēriņā būs mazāka par 75%”. Kādēļ mums uzlikt šādus ierobežojumus savam patērētājam? Īpaši situācijā, kad valstij vairs nav pienākums nodrošināt LG monopolu…

Arguments, ka nav jēgas atvērt tirgu situācijā, kad tehniski nevienam citam dabasgāzes operatoram nav iespēju piegādāt patērētājam gāzi, neiztur kritiku. Līdz 2017. gadam ir trīs gadi, kas ir ļoti īss termiņš, lai kāds investors tehniski pagūtu sagatavoties un radīt alternatīvus piedāvājumus Latvijas patērētājiem. Un kādēļ gan kādam investoram to sākt darīt, ja nerodas pārliecība, ka pēc LG monopolstāvokļa juridiskajām beigām tirgus patiešām tiks atvērts? Ja gribam alternatīvas, tad jau tagad likumā skaidri jānorāda, ka pēc 2017. gada aprīļa būsim gatavi tās pieņemt. Turklāt patiesībā pirmo alternatīvu Baltijas tirgum piedāvās Klaipēdas sašķidrinātās gāzes terminālis, kura darbību plānots uzsākt jau 2015. gadā.

Latvija ar šādu „Stokholmas sindroma” politiku ne vien kavē alternatīvu radīšanu sev, bet kaitē arī igauņiem un lietuviešiem, kuri savu tirgu pilnībā atvērs jau 2015. gadā. Tādējādi mēs jau tā mazo Baltijas valstu tirgu sašķeļam, kavējot alternatīvu dabasgāzes piegādātāju interesi par šo reģionu, un atsakāmies no lētākiem resursiem gan mājsaimniecībām, gan mūsu ražotājiem. Svarīgi atcerēties, ka mājsaimniecības par dabasgāzi maksā ne vien tieši, bet arī pastarpināti – caur elektrības un siltuma rēķiniem. Pētījumi aplēš, ka pēdējos gados mēs šādā veidā esam pārmaksājuši 255 miljonus!!!

Beidzot ir jālauž arī stereotips, ka labas un draudzīgas attiecības ar Krievijas dabasgāzes piegādātājiem mums nodrošina zemāku gāzes cenu. Pat ar it kā piešķirto gāzes piegādātāju atlaidi Latvijas patērētāji šodien par šo resursu maksā krietni dārgāk nekā ES pilsoņi tajās valstīs, kurās tirgus ir atvērts. Arī Krievijas piegādātāju piedāvātās cenas šajās valstīs ir zemākas, ko apliecina Eiropas Komisijas veikts pētījums.

Radīt alternatīvas Krievijas dabasgāzes piegādātājam ir būtiski gan ekonomiskā, gan politiskā kontekstā. To, kā mūsu lielā kaimiņvalsts izmanto gāzes piegādes kā politisku ieroci, redzam ikdienā. Pēdējais spilgtais piemērs ir Ukraina.

Lai radītu skaidras iespējas alternatīvai, kopā ar citiem deputātiem esmu iesniedzis priekšlikumu Enerģētikas likuma grozījumiem, kas paredz skaidri noteikt, ka tirgus tiks atvērts jau no 2017. gada 3. aprīļa. Pamatojums šim priekšlikumam ir, ka ar šo tiek radīta noteiktība potenciālajiem investoriem – kad Latvijas gāzes tirgus būs atvērts citiem gāzes tirgotājiem.

Nav nepieciešams noteikt, ka jāpieņem jauni likumi, izpildoties nosacījumiem, kas minēti pašreizējā redakcijā, – jo tie pēc būtības ir lieki, ja LG monopols beidzas 2017. gada 2. aprīlī. Pēc šī datuma jebkuram interesentam būtu jābūt iespējai tirgot gāzi Latvijā, un nevajag pastāvēt nekādiem formāliem ierobežojumiem.

Ceru (un ticu) uz kolēģu atbalstu un drosmi.