Marts, 1989: trimdas loma Latvijas neatkarībā un nākotnes uzdevumi

Raksts balstīts uz autora priekšlasījumu par LTF un Zviedriju konferencē Upsalā pērn decembrī, ko par Baltijas tautu frontēm un attiecībām ar Zviedriju rīkoja “Krievijas un Eirāzijas pētniecības centrs” un kur piedalījās arī baltu valodu profesore Baiba Kangere un literatūrzinātniece Eva Eglāja-Kristsone. 

Atmiņas… Topošās Latvijas Tautas frontes (LTF) Zviedrijas nodaļas uzdevumā braucu ar prāmi uz Helsinkiem – lai dzelzceļa stacijā sagaidītu LTF vadību. Vēlāk, jau uz perona stāvot un gaidot vilcienu no Ļeņingradas, caur visu manu dvēseli plūst spēcīga enerģija, pārņem dīvainas apjausmas par to, ka nu taču tikšos ar īstiem revolucionāriem.

Cauri apziņai izšaujas viss, ko kādreiz esmu Kalifornijā, vēl students būdams, lasījis par revolūcijas anatomiju. Jau agrāk, vēl Austrālijas periodā, biju kā ideālisma pilns jaunietis izlēmis atbrīvot Latviju – un, uz ASV emigrējot, atmetis savu iepriekšējo inženiera izglītību un pārmeties uz humanitārajām zinātnēm, pētījumiem par revolūciju utt. Un te nu tas bija!

PDF versija ar fotogrāfijām: [0,6 Mb]

Atcerējos arī vēsturnieka un sociologa Edmunda Vilsona grāmatu “To the Finland Station” – tajā bija stāstīts arī par Ļeņinu, kurš 1917. gadā ar vācu slependienestu gādību devās uz Svēto Pēterburgu taisīt revolūciju un bija sekmīgs. Un te nu ir otrādi – šie “revolūcijas bērni” brauc no Pēterburgas stacijas “Finlandskaja” pie mums. Tikai nu tā ir nevis grāmata, bet realitāte, kurā es piedalos un par kuru vēlāk rakstīs jaunas grāmatas.

Pārņem uztraukums, jo nemaz īsti nezinu, kā viņi izskatās. Redzēti gan, bet tikai padomju Latvijas izdevumos un slepšus iegūtos TV raidījumu ierakstos. Atceros, ka Dainim Īvānam kupls matu ērkulis. Bet pārējos pat nezinu vaigā, un vai maz viņus pazīšu…

Vilciens lēnām ieslīd stacijā, visi pamazām izkāpj, bet neviena pazīstama neredzu. Tad izkāpj paši pēdējie pasažieri, nāk lēni, apdomīgi apkārt skatīdamies. Un es saprotu – tie ir viņi.

Viss ir kārtībā, es vedu viņus uz kuģi – ir jau iepriekš nopirktas biļetes, sametām naudu kopā no topošās nodaļas biedriem. Pēc iestiprināšanās un pāris alus kausiem saņemu visus iekšējos spēkus un uzdrošinos viņiem pajautāt – paklau, jūs esat par pilnīgu Latvijas neatkarību? Jo LTF statūtos teikts, ka ievērojama padomju Latvijas konstitūcija. Un reakcija ir spontāna un tūlītēja – protams, esam par pilnībā brīvu Latviju, ko tu iedomājies! Tikai ir ļoti jāuzmanās, situācija ir sarežģīta, arī reakcionāri neguļ – visam jānotiek soli pa solim. Tagad vēl nav laiks paziņot, ka esam par LR de facto atjaunošanu. Uzreiz bija mums saskanīgas dvēseles.

Tomēr vēlāk dibināšanas sapulcē (03.03.1989) problēma radās, kā tad dibināt Zviedrijas nodaļu – jo negribējām būt atbalsta grupa, bet pilna lielās LTF daļa. Tikai kā to izdarīt, ja biedri nepiekrīt programmai, kurā minētas ļeņinisma idejas un nav uzsvērta pilna Latvijas brīvība?

Diemžēl Dainis Īvāns jau nevarēja paņemt mikrofonu un pateikt skaļi to, ko bijām iepriekš runājuši. Tad Rīgā viss jau nākamajā dienā būtu zināms un apdraudētu lielo organizāciju. Debatēm uguni piešāva arī tas, ka nedēļu agrāk no Latvijas bija atbraucis viens cilvēks, un mēs pēkšņi pie ieejas zviedru arodbiedrību kustības telpās, kur bija paredzēta mūsu sapulce, ieraudzījām stendu, kurā šis cilvēks sēdēja ar dažiem Stokholmas latviešiem; uz stenda bija uzraksts: “Esiet modri!”

Sapulcē bija klāt ap 60 aktīvāko trimdas latviešu; beidzot pieņēmām kompromisu – nebijām pilnībā iekšā, tomēr mūs uzskatīja par nodaļu, nevis atbalsta grupu, kas deva mums spēku runāt ar Zviedrijas ministrijām un citām iestādēm, jo varējām runāt LTF vārdā.

Par Zviedrijas lomu Atmodas atbalstīšanā ir rakstījis Zviedrijas pirmais konsuls Latvijā – Laršs Fredēns (grāmatas izdotas arī latviešu valodā), taču tur ir “baltie plankumi”, kurus vēlos aizpildīt. Jo visas LTF prasības tika izpildītas mums grūtā un svarīgā brīdī.

Kāda tad bija LTF vadības misija Zviedrijā, ko viņi vēlējās panākt? Pamatā bija četras galvenās prasības, ko mums arī izdevās izkārtot vizītēs pie Zviedrijas Ārlietu ministra un politiķiem. Šīs tikšanās Ārlietu ministrijā turpinājās arī pēc tam, bet pirmā tikšanās LTF vadībai ar Īvānu priekšgalā bija nevis ar ministru, bet ministra vietnieku Pjēru Šorī. Par šo vizīti Īvāns viņam pēc tam no Rīgas uzrakstīja pateicības vēstuli – nevainojamā zviedru valodā (sūtītāja adrese – LTF, Vecpilsētas ielā).

Ar pašu ministru Stēnu Andersonu mēs – Bruno Kalniņš un es – tikāmies 14. martā. Klāt bija arī Tomass Bertelmans, vēlākais Zviedrijas vēstnieks Latvijā, kuram toreiz bija uzdots izstrādāt Zviedrijas ĀM politiku attiecībā uz Baltijas valstīm. Vēlāk viņš man teica, ka izpildījis šo uzdevumu, iesakot atbalstīt Baltijas brīvības centienus.

Minētās četras prasības bija:
1) mūsu pārstāvniecība Zviedrijā – finansiāls atbalsts Latvijas informācijas biroja izveidošanai Stokholmā;
2) Zviedrijas pārstāvniecība Rīgā;
3) apmācība LTF vēlēšanu ekspertiem;
4) uzsākt radio raidījumus latviešu valodā no Zviedrijas uz Latviju.

Bruno Kalniņa korespondenci ar Zviedrijas Ārlietu ministru par to, ka nepieciešams atbalstīt Latvijas Tautas fronti, var atrast un izlasīt Latvijas Valsts arhīvā (Kalniņa sekretāre Baiba Vītoliņa nokopēja šos dokumentus, bet oriģināli savukārt glabājas strādnieku arhīvā Stokholmā).

Kas palicis atmiņā jo spilgti, ir aukstā ziema uz 1990. gadu, kad reiz Bruno Kalniņš man zvana un saka, lai satieku viņu pie Ārlietu ministrijas pils. Gaidu, esmu jau kārtīgi nosalis, kad viņš beidzot piebrauc ar taksīti, mūs sagaida un ieved kabinetā pie Ārlietu ministra Stēna Andersona. Tas man ir milzu pārdzīvojums, tur jau daudzus simtus gadu strādājuši diplomāti; viss spožs un grezns, kūp vīraki… Pārņem tāda kā bijība.

Runājot Kalniņš sēdēja pretī Andersonam. Vienā brīdī Andersons pēkšņi pieliecas uz priekšu, skatās sarunbiedram tieši acīs un jautā – kas ir šie tautfrontieši, vai viņiem var uzticēties vai varbūt tikai tāda vienas dienas organizācija. Ministrs visu jau zināja, tikai nebija izlēmis – un tāpēc izsaucis Kalniņu, lai saprastu. Bruno tāpat pieliecas pretī un saka – tie ir latviešu strēlnieku pēcteči. Kad tie sāk soļot – neviens vairs viņus nevar apturēt.

Tagad domāju, ka tieši tas bija izšķirošais brīdis, pēc kura viss notika – bija gan milzīgs finansiālais atbalsts pārstāvniecību izveidošanai, gan vēlēšanu ekspertu apmācība, lai 4. maijā pēc tam mēs pieņemtu Neatkarības deklarāciju. Redz, ko nozīmē politiskās partijas trimdā un personības!

Tas ar Latvijas Tautas fronti mums izdevās – atjaunojām Latvijas neatkarību. Protams, bija savs nenoliedzams nopelns arī LNNK. Labi atceros LTF kongresu Rīgas Kongresu namā, kuru vadīja Škapars un kur izdevās savest kopā tautas masas ar nacionālradikālo “balkonu”, tomēr varēja šīs divas kustības saturēt kopā. Diemžēl to pašu nevar teikt par LSDSP – man jāatzīst, ka sociāldemokrātu partija drīz sašķēlās un mēs ar vēl citiem biedriem 1990. gadā izstājāmies, jo sajutām, ka iekšā darbojas spēki pret LTF. Atkal boļševiku-meņševiku ceļš…

Mums nācās cīnīties arī ar PSKP ietekmi Sociālistiskajā Internacionālē (Socinternē). Toreiz kompartijai gandrīz izdevās panākt, ka visas padomju bloka sociāldemokrātiskās partijas trimdā (tai skaitā Latvijas un Igaunijas) tiek izslēgtas no Sociālistiskās Internacionāles. Tikai Bruno Kalniņa autoritāte mūs paglāba, viņš zvanīja un personīgi runāja ar dažādiem politiķiem. Kalniņa iespaidā par jautājumu šefību uzņēmās Austrijas kādreizējais ārlietu ministrs un kanclers, sociālistu partijas līderis Bruno Kreiskis, un tad izdevās procesu “atrullēt atpakaļ”, Latvijas un Igaunijas sociāldemokrātu partijas palika Socinternes sastāvā.

LSDSP piederēju pie grupas, kura jau sākumā atbalstīja atvērtu partijas atjaunošanu, un tad būtu automātiski iestājusies liela daļa LTF biedru, – tāpat, kā dibināja pašu LTF. Paredzējām, ka citādi nebūs liela biedru skaita un iespējamas provokācijas, biedru šķelšana. Un tā arī notika… LSDSP darbība tika atjaunota Valda Šteina vadībā 1989. gada beigās – gandrīz konspiratīvos apstākļos, un jau nākamajā gadā sašķēlās. Un 90-o sākumā uz Zviedriju brauca divu sociāldemokrātisko partiju pārstāvji. Vēl pēc kāda laika Šteins izveidoja Konservatīvo partiju.

Var smieties vai raudāt, bet laikā, kad īstā čeka mani izsekoja, tanī pašā laikā jaunie LSDSP biedri izsekoja manas gaitas, saukdami par “čekas aģentu”… Partijas pirmais “slepenais sektors” izsekoja manas gaitas Rīgā. Kauns lasīt viņu vēstules no Rīgas uz Stokholmu Bruno Kalniņa arhīvā… Milzīgs “ieguldījums” Latvijas neatkarības atjaunošanā…

Šī vēsture noteikti šobrīd būtu objektīvi jāpēta vēl daudz dziļāk, jo arī šobrīd ir savāda situācija, ka Eiropas Sociāldemokrātu partijā (PES) Latvijas sociāldemokrātus tiecas pārstāvēt prokremliska partija, kura neatzīst Latvijas okupāciju un kurai ir sadarbības līgums ar Putina partiju Krievijā. Šobrīd “Saskaņa” ir PES asociētais biedrs (pavisam organizācijā ietilpst 33 Eiropas partijas kā pilntiesīgie biedri, tāpat ir 13 asociētie biedri un 12 novērotājpartijas), un nav izslēgts, ka kļūs arī par pilntiesīgu biedru. Pasaules mērogā tas pats attiecas uz Socinterni, kurā “Saskaņa” ir konsultatīvās partijas statusā. Arī tā ir samaksa par kļūmīgajiem lēmumiem LSDSP atjaunošanā 1989. gada beigās.

Vai šo vēsturisko kļūdu šodien var izlabot?

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *