Tikt līdzi laikam un pārvarēt izaicinājumus

Mūsdienās energoresursu tirgus ļoti strauji mainās, un tas attiecas arī uz dabasgāzes tirgu. Ja mēs, Latvija, vēlamies no šīm pārmaiņām iegūt, mums jāspēj prognozēt pārmaiņu virziens, jāpieņem tālredzīgi lēmumi un jārīkojas aktīvi.

Šodien Latvija par dabasgāzi maksā vienu no augstākajām cenām Eiropas Savienībā. Un tas nozīmē lielus rēķinus ne vien par gāzi, bet arī par siltumu un elektrību, kuru ražošanai tāpat tiek izmantota dabasgāze. Tas nozīmē arī konkurētspējas mazināšanos mūsu ražotājiem, jo dārgi energoresursi nozīmē, ka preci ražot citā valstī var kļūt izdevīgāk. Kas mums būtu jādara un jāņem vērā, lai situāciju nākotnē mainītu?

Pēdējo gadu laikā ir attīstījušies gan alternatīvi dabasgāzes ieguves, gan tās transportēšanas veidi. Starptautisko dabasgāzes tirgu ir būtiski mainījusi iespēja rūpnieciskos apjomos iegūt slānekļa gāzi, kas jūtami palielinājis šī resursa pieejamību tirgū. Tāpat valstis, kuras līdz šim ir bijušas dabasgāzes importētājas, šodien savu gāzes patēriņu spēj nodrošināt pašas.

Labākais piemērs šeit ir ASV. Pateicoties slānekļa gāzes ieguvei, amerikāņi vairs neimportē dabasgāzi. Lai nodrošinātu lētus resursus vietējam patērētājiem, ASV šobrīd ir arī ierobežojušas dabasgāzes eksportu, līdz ar to gāzes cena ASV ir zemāka nekā starptautiskajos tirgos.

Nelielos apjomos ASV dabasgāzes eksportu uzsāka tikai 2012. gadā. Tomēr tas nav uz palikšanu. Šobrīd vairāki ASV sašķidrinātās gāzes termināļi tiek pārveidoti tā, lai tos no importa vajadzībām pielāgotu eksportam, un tiek plānots, ka 2020. gadā eksports sasniegs diezgan nozīmīgus apmērus. Tas nozīmē, ka ASV jau pavisam drīz varētu kļūt par nozīmīgu gāzes eksportētāju, tādējādi palielinot piedāvājumu un samazinot cenu starptautiskajā tirgū.

Esam pieraduši, ka dabasgāze pamatā tiek transportēta pa cauruļvadiem, – taču šodien arvien nozīmīgāku lomu dabasgāzes transportēšanā iegūst arī ūdens transports. Attīstoties tehnoloģijām, gāzi pārvadāt sašķidrinātā veidā kļuvis ekonomiski izdevīgi, un līdz ar to daudzām valstīm rodas iespēja dažādot gāzes piegādātājus, izvēloties pirkt to no valstīm, no kurām agrāk tas bija neiespējami. Lai šo alternatīvu izmantotu, nepieciešami sašķidrinātās gāzes pārkraušanas termināļi jeb LNG termināļi.

Šajā kontekstā par apskaužamu piemēru varam uzskatīt Lielbritāniju, kura ir savienota ar gāzes vadiem gan no Norvēģijas, gan kontinentālās Eiropas. Turklāt Lielbritānijai ir arī plašs LNG termināļu tīkls. Attīstītā infrastruktūra ir radījusi spraigu konkurenci piegādātāju vidū un būtiski pazeminājusi gāzes cenu. Īpaši jūtams tas ir pēdējā laikā, kad tirgū cenšas ienākt arī Gazprom (kura gāzi esot gatava piegādāt par ļoti zemām cenām arī sašķidrinātā veidā).

Baltijas reģionā visplašāk esam dzirdējuši, ka LNG terminālis tiek būvēts tepat Klaipēdā, tāpat ar ES atbalstu drīzumā vēl viens varētu tapt Igaunijā vai Somijā. Bet arī citās tuvējās valstis pie tā strādā – piemēram, Polija. Šādi termināļi tepat kaimiņos būtiski mainīs situāciju arī Latvijā. Mums būs iespēja dabas gāzi pirkt ne vien no Gazprom, bet meklēt alternatīvus, lētākus piegādātājus.

Arī Latvijas kontekstā tiek diskutēts par LNG termināli Skultē, kas ģeogrāfiski ir tuvākā vieta Inčukalna pazemes gāzes krātuvei. Iniciatīvu šīs idejas virzīšanā šobrīd ir uzņēmušies privāti uzņēmēji. Ņemot vērā, ka šāda projekta izmaksas ir gana augstas, tas liek bažīties, ka projekts var palikt vien kā fiktīva nākotnes alternatīva. Tādēļ es rosinātu, ka šāda termināļa izbūvi un savienošanu ar Inčukalnu varētu izvērtēt un uzņemties mūsu nacionālā energokompānija Latvenergo. Kompānijai ir gan resursi, lai to paveiktu, gan ieinteresētība šādā attīstībā. Galu galā, Latvenergo šobrīd nākas pirkt gāzi elektrības ražošanai TEC. Šāds terminālis ļautu Latvenergo gan meklēt krietni lētākus piegādātājus pašiem, gan radīt tādas iespējas citiem patērētājiem reģionā.

Lai Latvija patiešām pilnvērtīgi varētu iekļauties dabasgāzes tirgū, ir svarīgi, lai mūsu cauruļvadu sistēmas tiktu savienotas ar pārējo Eiropu. Šodien Baltijas valstis ir savienotas savstarpēji un ar Krieviju. Būtiskas izmaiņas nesīs 2018. gads, kad tiek plānots pabeigt starpsavienojumu starp Lietuvu un Poliju. Pateicoties jaunajam Lietuvas un Polijas gāzes vadam, kā arī ar plānotajiem sašķidrinātās dabasgāzes termināļiem Baltijas reģionā, ir sagaidāms, ka ievērojami samazināsies akūtā Lietuvas, Latvijas un Igaunijas atkarība no Krievijas Gazprom gāzes piegādēm.

Svarīgi, lai brīdī, kad tiks pabeigti LNG termināļi, būtu jau lietošanā nodots Polijas un Lietuvas gāzes vads un Latvijas patērētājiem būtu iespējas brīvi iegādāties gāzi no dažādiem piegādātājiem. Tādēļ mums jāpaveic mājas darbs – jāsakārto likumdošana tā, lai cauruļvadu sistēmas tiktu nodalītas no gāzes tirgotājiem un patērētājs varētu izvēlēties, no kā pirkt gāzi. 2017. gada aprīlī beigsies divdesmit gadus ilgušais Latvijas Gāzes monopols. Tajā brīdi jau darbosies Klaipēdas LNG terminālis un tuvu pabeigšanai būs Baltijas valstu cauruļvadu savienojums ar Poliju un pārējo Eiropu.

Šobrīd Saeimā tiek skatīts Enerģētikas likums, un Tautsaimniecības komisijas sēdē izdevās panākt, ka ar šo likumu tiek noteikts – vēlākais, no 2017. gada aprīļa Latvijas patērētājiem tirgus būs atvērts. Ātrāk tas var notikt gadījumā, ja Latvijas dabasgāzes sistēma tiek tieši savienota ar jebkuras ES dalībvalsts starpsavienoto dabasgāzes sistēmu, izņemot Igauniju, Lietuvu un Somiju, vai dominējošā piegādātāja daļa kopējā Latvijas dabasgāzes patēriņa nodrošināšanā ir mazāka par 75%. Par šo nosacījumu vēl var diskutēt, galvenais tomēr ir Saeimā drīzumā pieņemt lēmumu, ka pēc 2017. gada būsim ielikuši stingru pamatu savas enerģētiskās neatkarības nodrošināšanai – tāpat kā Igaunija un Lietuva.